Vadims Zelands: Cilvēki neievēro, ka ir slimi un mirst muļķīgā veidā
Pāreja no tradicionālās uz dzīvo ēdināšanu nebūt nenozīmē kādu tur izrāvienu ēšanas kultūrā, ja netiek ievēroti elementāri principi. Aplūkosim, kādi principi tiek pārkāpti.
Ikdienas pārtikai jābūt pastāvīgai un nemainīgai.
Virtuvei (produktu klāstam un to gatavošanas veidam) ir jābūt kā kaut kam konstantam. Savu ēdienkarti vispār nedrīkst strauji mainīt, piemēram, pārlecot no vienas nacionālās virtuves uz otru. Tas, galvenokārt, ir saistīts ar zarnu trakta mikrofloru, kas pielāgojusies viena vai otra veida pārtikas pārstrādei.
Tā pārkārtojas ļoti lēni, adaptācijai var būt nepieciešami vairāki mēneši. Tāpēc katrai pārejai ir jābūt pakāpeniskai. Ja runa ir par pāreju uz dzīvo pārtiku, tad te steigties vajadzētu vēl jo mazāk. Šeit visam pievienojas vēl viens būtisks faktors – pastiprināta organisma attīrīšanās. Sevi nevajag novest līdz pastiprinātai intoksikācijai.
Tāpēc mūsdienu apstākļos, un īpaši jauniem cilvēkiem, veicot pārmaiņas savā ēdienkartē, vajadzētu noskaņoties ne uz mēnešiem, bet gan gadiem.
Ēdienkartei jābūt maksimāli daudzveidīgai.
Tajā pat laikā ēdienam jābūt iespējami vienkāršam, sastāvošam no līdzīgiem ingredientiem. Labāk apēst vairāk kaut ko vienu un vienā ēšanas reizē. Daudzveidība ir nepieciešama kopējā sortimentā. Tikai augļi un dārzeņi, tā ir ļoti bēdīga izvēle. Ja gribas apēst kaut ko īpašu, tātad organismam kaut kas trūkst. Piemēram, smadzenes izmanto ceturto daļu no visas ķermeņa enerģijas, un tām ir nepieciešams lecitīns. Šokolādē lecitīns ir, bet augļos un dārzeņos tā nav. Bet vai ir vērts pārēsties šokolādi, ja lecitīns ir arī pākšaugos?
Ēdienam ir jāsagādā bauda.
Cilvēka smadzenes ir iekārtotas tā, ka viņām ir nepieciešama baudas sajūta. Ja baudas nav, neizstrādājas serotonīns un viss ir slikti. Ja nav apmierinājuma, smadzenes to meklēs izmantojot arī mākslīgus stimulatorus. Ēdiens ir viens no galvenajiem baudas devējiem, tam jābūt garšīgi pagatavotam. Ja jūs ēdīsiet to, kas ir veselīgs, bet nav garšīgs, jums visu laiku gribēsies apēst kaut ko “grēcīgu”. Tas turpināsies tik ilgi, līdz smadzenes saņems savu apmierinājuma devu. Tāpēc nevajag nodarboties ar mazohismu, nevajag grauzt salātu lapas un tēlot gotiņu. Jāmeklē vienkāršas, bet garšīgas receptes, kuras dos ne tikai labumu bet arī apmierinājumu – tajā slēpjas dzīvā ēdiena kultūra. Dzīvajam ēdienam ir jābūt garšīgam!
No ēdienkartes jāizslēdz mākslīgie stimulatori un relaksanti.
Maksāt vajadzēs vienalga un vēl ar procentiem. Tas nozīmē, ka labuma no kaut kā mākslīga vienmēr ir mazāk kā ļaunuma. Atdeve sevi neattaisno. Sākumā paliks vieglāk, pēc tam būs grūti. Depresija un panikas lēkmes ir jaunās paaudzes slimības. Tās izraisa nekas cits, kā ķīmiskie komponenti produktos. Ķīmija izsauc apziņas stāvokļa izmaiņas, un izraisa intoksikāciju. Bet ja sekas ārstēs ar to iemeslu, situācija tikai pasliktināsies.
Var jau uzdot jautājumu: kas gan mākslīgs ir kafijā vai šokolādē? Ja tās ir ekoloģiski tīras un dabiskas, tad laikam jau nekas. Tikai ļoti grūti mūsdienās ir nopirkt dabisku kafiju un šokolādi. Tas ir milzīgs bizness, visas plantācijas bagātīgi tiek pārlietas ar ķīmiju, nemaz nerunājot par to, kas tiek pievienots gala produktā. Kaitīgs nav pats kofeīns, bet gan to “pavadošā” ķīmija. Vislabākais un nekaitīgākais stimulators – dabiskās kakao pupas. Tās var vienkārši košļāt, gatavot kakao, šokolādi, konfektes. Efekts būs jūtams uzreiz un bez negatīvām sekām.
Galvenais princips – produktiem jābūt dabiskiem.
Tas nozīmē, bez ĢMO, rauga, ķīmijas, sintētikas. Lielveikalā diez vai atradīsies 1 – 5% pārtikas, kuru varētu uzskatīt par dabisku. (lai gan realitāte mainās, un progress ir jūtams.) Produkts, kas ir iepakots un kuram ir ilgs derīguma termiņš, nevar būt dabisks. Piedevas, kas tiek apzīmētas ar nosaukumu “identiskas dabiskajām”, arī ir sintētika. Sauc kā gribi. Lietot uzturā “ilglaicīgos” augļus un dārzeņus no lielveikala arī ir tīrais neprāts. Organismam nav nekā kaitīgāka par sintētiskajiem toksīniem.
Daba miljards gadu laikā savā evolūcijas procesā ir paredzējusi visu, izņemot šo. Ja mūsu organisms prastu runāt, tas teiktu: tu vari mani mērdēt badā, mocīt ar pārlieku lielām fiziskām slodzēm, likt man salt vai pārkarst, vari nolaist man asinis, sist, un pat griezt, es visu to pārcietīšu… bet ja tu, muļķi, mani indēsi, tev un man būs slikti, ļoti slikti. Viss vienkārši beigsies ļoti slikti.
Patika šis raksts? Iesaki to arī draugiem!
